šorīt

biju lēnā dīvaine, kas nesteidzīgiem soļiem slīdēja pa atkusni caur nemierā ņirbošo pilsētu.. jauna meitene ar kafijas krūzi rokās, pameta savu jautājuma zīmes skatienu. Ak jā, kāpēc es nesteidzos? Nāku No darba, nevis kā jūs, un man nav kur steigties, es visu vēroju no malas kā laika caurceļotājs.. tas ir tāds īpašs, viegls noguruma reibums
Sev apsolos brīvdienu rītos līdzi ņemt kameru, tā ir īpaša lēnā, urbānā burvība gaišā dienas laikā, kad vien netīrīti baltajās ielās lēni slīd vientuļš trolejbuss, viss kā palēninājumā ....

šeit es izbeigšu rakstīt, kamēr nesāku izdomāt to, kā manī nav.